Lūk, Ribakovs visu laiku brīnījās, ka es rakstu no atmiņas. Acīmredzot, haļava beigusies, un tagad tā vairs nesanāks. Vesela diena pagājusi, bet bildes ir tikai no vakara, kā mēs staigājām pie Artūra troņa.
Šajā dienā es klīdu kā apmaldījies. Iegāju primarkā, nedārgā apģērbu veikalā, kas veikli un operatīvi kopē modes trendus un padara tos pieejamus plašiem slāņiem. Iegriezos arī tūristu šmotku veikalos, bet gribas paralīze traucē pieņemt lēmumus. Vai es iešu kalnos? Vai man tam vajag kaut kādas pontīgas drēbes, vai iztikšu tāpat? Vai ir jēga kaut ko pirkt, ja es tāpat tievēju, turklāt tobrīd veiksmīgi?
Atbilžu nav.
It kā Edinburgu pa lielam apskatījos, un ko darīt tālāk, nav skaidrs. Pacietības un spēka katru ēku rūpīgi nopētīt, meklēt tur laika pēdas un pēc tam stundām iebraukt vikipēdijā man tagad nav. Galu galā es vazājos diezgan bezmērķīgi, turklāt vientulībā, kas uz mani slikti atsaucās.
Andrejs bija aizņemts līdz dienas otrajai pusei, pēc tam mēs satikāmies un klīdām pa centru kopā, ja atmiņa neviļ. Viņš man parādīja ielu māksliniekus, kuri ne gluži ētiski vāc piķi no skatītājiem. Sāls ir tur, ka sākumā desmit un vairāk minūtes tiek pievilināta publika. Pēc tam notiek pats priekšnesums, piemēram, žonglēšana, uguns rīšana vai poiju griešana. Pēc tam tiek diedelēta nauda, turklāt diezgan agresīvi. Ieteicamās summas ir pilnīgi neadekvātas: tās sākas no dažām mārciņām un aiziet līdz divdesmit!
Kā mēs jau uzzinājām no iepriekšējām sērijām, par divdesmit mārciņām var aiziet uz camera obscura vai zoodārzu. Tur var lūrēt uz interesantām lietām stundām ilgi, bet te – performance uz divām līdz piecām minūtēm. Turklāt, ja jūs mēģināsiet aiztīties nesamaksājuši, jums pakaļ bļaus. Kaut ko tādā garā: «tu tāds žmogs, nelietīgi aizmūc, bet es te strādāju, centos».
Tā man pastāstīja Andrejs, bet mūsu konkrētais gadījums beidzās vēl kuriozāk. Spriežot pēc rekvizītiem, čuvaks taisījās sarīkot uguns šovu. Publika reaģēja kūtri un pat mazliet izsmējīgi. Galu galā tas kadrs vienkārši pateica: nē, jūsu ir pārāk maz, nevaru uzstāties. Un notinās. Nu, loģiski, mēs taču viņam vēl nebijām samaksājuši. Mūsu laiku viņš gan jau bija iztērējis pilnīgi bez jēgas.
Pat tuneļos ir māksla. Tāda nu viņa ir, šī liberālā Eiropa.
Buda izskatās pēc androīda no fantastikas filmas
Vakarā mēs atkal aizmaucām uz Artūra troni, tikai drusku no citas puses.
Ezera nosaukums ir Svētās Margaritas lohs. Uz kalna ir Svētā Antonija kapela, ko nav īsti skaidrs, kāpēc šeit uzblieza piecpadsmitajā gadsimtā.
No kapelas pāri palikusi tikai viena siena un mazliet no otras drupām.
Skaistums!
Un vēl skaistums!
Augšā bija diezgan pavēss.
Ja atradīšu sabiedrotos, ceru, ka arī šoreiz neizlaidīšu. Bet nākamajā sērijā es nedaudz pastāstīšu par to, kā mēs gājām uz dramenbeisu, un parādīšu gleznu, kas man īpaši iepatikās nacionālajā mākslas galerijā.